Aglona, 1. aprīlis – Atsaucoties Sarunu festivāla LAMPA un Dialogu kustības aicinājumam, vakar kafejnīcas “Somersēta” telpās norisinājās īpašs dialoga aplis. Pasākums pulcēja vietējos iedzīvotājus un biedrības “Neaizmirstule” pārstāvjus, lai kopīgi meklētu atbildes uz it kā vienkāršu, bet tajā pašā laikā dziļu jautājumu: “Par ko mēs nedrīkstam nerunāt?” Šis bija viens no daudziem dialoga apļiem, kas 1. aprīlī norisinājās visā Latvijā, gatavojoties Sarunu festivālam LAMPA 2026.

Dialoga apli vadīja Uva Segliņa – supervizore, geštaltterapeite un aktrise, kuras vadībā divu stundu garumā tika radīta droša un cieņpilna vide atklātai domapmaiņai. Tikšanās laikā dalībnieki pievērsās tēmām, kuras ikdienā bieži tiek apietas vai noklusētas, dalījās ar savu pieredzi, tika izrunāti sasāpējuši jautājumi. 

Galvenās tēmas par kurām diskutējām:

1. Drošība un rīcība krīzes situācijā, komunikācija, kad nav nedz interneta sakaru, nedz elektrības; kā krīzes situācijā rīkoties tiem iedzīvotajiem, kuriem ikdienā nepieciešams lietot medikamentus lai kontrolētu hroniskas kaites un nodrošinātu labu dzīves kvalitāti (piemēram diabēts, astma, epilepsija, depresija, u.c.);  

2. Pierobežas iedzīvotāji saskaras ar sistēmisku atbalsta trūkumu. Spilgts piemērs ir banku nevēlēšanās izsniegt hipotekāros kredītus – īpašuma atrašanās vieta pierobežā tiek uzskatīta par pārāk augsta riska zonu, kas faktiski padara mājokļa iegādi vai atjaunošanu neiespējamu bez milzīgiem personīgajiem uzkrājumiem

3. Jauniešu mentālā veselība -tā jūtami kļūst vājāka, kas apdraud gan demogrāfiju, gan drošību.

4.Pierobežas paradokss: Kāpēc 250 kilometri uz Latgali ir "tālāk" nekā uz Rīgu? Latgale bieži vien saskaras ar dīvainu viesu attieksmi – tādu kā neapzinātu koloniālismu vai vienkāršu nezināšanu. Tas izpaužas divos galvenajos mītos: ka šeit visam jābūt lētam un ka ceļš līdz šejienei ir nebeidzami garš. 

Cenu šoks - "Kāpēc cenas ir kā Rīgā?"  Kad tūrists ieiet kafejnīcā vai viesu mājā un ierauga Rīgas līmeņa cenas, bieži seko izbrīns. Taču šis izbrīns liecina par fundamentālu ekonomikas neizpratni.

• Vienāda nodokļu sistēma: Valsts neprasa mazāku PVN vai darba spēka nodokļus tikai tāpēc, ka uzņēmums atrodas tālāk no galvaspilsētas. Algas nodokļi, elektrības tarifi un akcīzes preces maksā tikpat, cik Rīgā.
• Loģistikas dārdzība: Pretēji mītam, daudzas lietas pierobežā ir dārgākas. Piegādāt preces no noliktavām Rīgā līdz Aglonai vai Krāslavai maksā vairāk degvielas un laika.
• Kvalitātes standarts: Mūsdienu Latgales uzņēmējs investē tādās pašās iekārtās un dizainā kā galvaspilsētā. Kvalitatīva kafija, svaigi produkti un labas gultasveļas serviss nav lētāki tikai tāpēc, ka aiz loga ir pierobežas ainava.

Secinājums ir skarbs: prasīt "lētākas cenas" pierobežā faktiski nozīmē prasīt, lai vietējais uzņēmējs strādātu ar zaudējumiem vai maksātu saviem darbiniekiem nožēlojamas algas.

Psiholoģiskā attāluma fenoments: Interesanti vērot, kā mainās laika uztvere. Latgalietim aizbraukt uz Rīgu pēc "papīriem" vai uz koncertu šķiet pašsaprotami – tie ir vienkārši 200–250 kilometri. Turpretī rīdziniekam brauciens uz Latgali bieži izskatās pēc ekspedīcijas uz citu kontinentu. Nu ja - uz centru braukt ir "loģiski", jo tur notiek procesi. Braukšana prom no centra tiek uztverta kā attālināšanās no "civilizācijas", kas psiholoģiski šķiet nogurdinošāk. Pie tam ir vērojams paradokss – ceļš uz Rīgu ir "ceļš uz iespējām", bet ceļš uz Latgali daudziem joprojām (nepamatoti) asociējas ar "ceļu uz nekurieni". Tāpēc tie paši kilometri rīdzinieka galvā sver vairāk.

Dzīve pierobežā nav tikai skaista daba. Tas ir ikdienas cīniņš ar sistēmu, kas radīta "vidējam rīdziniekam". Kad banka atsaka kredītu mājai, jo tā atrodas "pārāk tuvu robežai", cilvēks tiek sodīts par savu patriotismu un palikšanu dzimtenē. Kad valsts pakalpojumi tiek centralizēti, ceļš uz Rīgu kļūst nevis par izvēli, bet par piespiedu nepieciešamību.

Secinājumi un atziņas, ko guvām no sarunām - mums kā Aglonas iedzīvotājiem šķiet , ka vieta kurā mēs dzīvojam ir Latvijas apslēptais dārgums jaunajām ģimenēm.  Kamēr galvaspilsētas burbulī runā par "reģionu tukšošanos", realitātē Latgales pilsētas un ciemati piedāvā dzīves kvalitāti, par kādu rīdzinieks var tikai sapņot. Šeit nav tikai daba un klusums – šeit ir dzīva, droša un pašpietiekama vide, kas ir ideāli piemērota bērnu audzināšanai. Vide, kurā bērnam ir bērnība. Kopiena, kas sargā sevi pati, jo viena no Latgales lielākajām vērtībām ir cilvēku saikne. Šeit kaimiņš nav svešinieks aiz metāla durvīm. Vietējās saziņas grupas un kopienas ir aktīvas un solidāras. Cilvēki paši rūpējas par savu drošību – ja parādās kāds "nelūgts viesis" vai aizdomīgs tips, kopiena reaģē ātrāk nekā jebkurš dienests. Šī "savējo" sajūta sniedz drošības spilvenu, ko nevar nopirkt par naudu.

Ja viss ir tik labi, kāpēc Latgale neplūst pāri malām no jaunajām ģimenēm? Atbilde slēpjas sistēmā, nevis cilvēkos. "Mēs esam gatavi dzīvot, strādāt un investēt pierobežā, bet mēs nevaram to izdarīt, ja bankas mūs noraksta jau pie pieteikuma iesniegšanas."

Lai Latgale uzplauktu pilnībā, ir nepieciešami konkrēti soļi:

1. Hipotekāro kredītu pieejamība: Valstij ir jākļūst par garantu tiem, kuri vēlas iegādāties vai būvēt mājokli Latgalē. Banku bailes no "mazlikvīdiem īpašumiem" nedrīkst būt šķērslis ģimenes laimei.
2. Sistēmisks atbalsts: Nodokļu atvieglojumi vai speciālas grantu programmas tieši pierobežas jaunajām ģimenēm būtu taisnīga kompensācija par to, ka šie cilvēki ar savu klātbūtni sargā Latvijas austrumu robežu.

Latgale nav Latvijas nomale – tas ir Latvijas enkurs. Ja valsts un finanšu sektors beidzot sakārtos atbalsta mehānismus, mēs redzēsim neticamu atdzimšanu. Cilvēki grib šeit būt, viņiem vienkārši ir jāļauj šeit iesakņoties.

 Sarunveide Uva Segliņa uzsver:

“Demokrātiskā sabiedrībā nav aizliegtu tēmu, taču ir jautājumi, kuros mūsu aizsardzības reakcijas ieslēdzas ātrāk nekā spēja ieklausīties. Šovakar mēs piedzīvojām, ka, nomainot vēlmi debatēt pret vēlmi saprast, atveras pavisam cita sarunas telpa.”

Pasākuma dalībnieki atzina, ka dialogs ir jāpiedzīvo praktiski – tas nav tikai viedokļu apmaiņa, bet gan process, kurā katram ir sava vieta un laiks izteikties, netiekot pārtrauktam. Tas palīdz ieraudzīt būtisko ne tikai sevī, bet arī citos, pat ja viedokļi krasi atšķiras.

Šī iniciatīva Aglonā stiprina Dialogu kustības vīziju – veidot sabiedrību, kas prot sarunāties, saprasties un, galu galā, arī jēgpilni sadarboties. 

Paldies par iespēju gūt jaunu pieredzi!